Pati savā dzīvē esmu bijusi čigānos trīs reizes, un arī manās pirmajās kāzās bija čigāni. Tad darbojos Masku muzikālajā teātrī un ciemos pie manis bija atnākuši tēli, kuros es biju spēlējusi izrādes. Bija noorganizēta jautra stafete, kurā izmējos līdz asarām un to atceroties, vēl tagad smaids līdz ausīm.

Tā domāšana, gatavošanās, ģērbšanās, organizēšana utt. nes līdzi tik milzīgu prieku! Protams čigāni ir tie, kuri uz kāzām netiek lūgti, ne jau tāpēc, ka negribētu, bet visbiežāk finansiālu apsvērumu dēļ.

Čigāni parasti nāk pirms pusnakts kā virpulis krāsainos tērpos ar dāvanu jaunajam pārim, dziesmām dejām un sagatavotu priekšnesumu. Ievieš riktīgu jautrību un prom ejot saņem līdzi pīrādziņus, šņabīti vai kādu citu cienastiņu no kāzu mielasta.

Izcilu ieskatu kāzu tradīcijās sniedz Vivita Ķeizare izdotās grāmatas par kāzām. Tās arī man ir bijušas kā ceļvedis kāzu vadīšanas pašos pirmsākumos.

Interesanti, vai Tu esi gājis/jusi čigānos? Kā tas bija? Kā tu domā, kāpēc tagad cilvēki to nedara?